Desmit kara gadi Ukrainā. Desmit gadi kopš Maidana

Šīs dienas acīm

24. februārī apritēja divi gadi, kopš Kremļa režīms uzsāka plaša mēroga agresiju pret Ukrainu. Lai arī agresora ambīcijas iznīcināt Ukrainas neatkarību dažu dienu laikā ātri vien izkūpēja gaisā, Ukrainai pagājušajos divos gados ir nodarīts milzīgs posts, tās cilvēki piedzīvojuši un turpina piedzīvot milzums ciešanu. Bet šajās dienās aprit arī desmitā gadskārta, kopš Krievija uzsāka savu agresiju pret Ukrainu. Par konkrēto datumu izteikti dažādi viedokļi, taču visbiežāk par tādu atzīst 2014. gada 20. februāri, jo tieši šis datums minēts uz medaļas, kura tika piešķirta Krimas okupācijā iesaistītajām Krievijas militārpersonām. Sagrābjot kontroli pār Ukrainai piederošo pussalu, praktiski nesastapa nekādu Ukrainas bruņoto spēku pretestību, ciktāl ar šādu scenāriju neviens nebija nopietni rēķinājies, un notiekošais šokēja kā Ukrainu, tā visu pārējo pasauli. Tika sarīkots okupanta organizēts un kontrolēts referendums, un Maskava paziņoja, ka saskaņā ar pussalas iedzīvotāju gribu Krima un autonomās Sevastopoles pilsēta tiek iekļautas Krievijas Federācijas sastāvā. Šī panākuma iedvesmots, Putina režīms izvērsa nākamo agresijas fāzi Ukrainas austrumu reģionā - Donbasā. 2014. gada aprīlī šeit parādījās bruņotas grupas bez atpazīšanas zīmēm, kuras sagrāba savā kontrolē vairākas pilsētas. Tika deklarēta tā saukto Doneckas un Luganskas tautas republiku nodibināšana. Šoreiz valdība Kijivā reaģēja un izsludināja tā saukto pretterorisma operāciju. Jūlija beigās Ukrainas bruņotie spēki bija piespieduši separātistu vienības, kuras sastāvēja pa daļai no Krievijas iesūtītiem, pa daļai no vietējiem prokrieviskajiem elementiem, atstāt lielu daļu no sākotnēji ieņemtajām teritorijām. Šajā brīdī Krievija tieši iesaistījās karadarbībā, gan apšaudot Ukrainas spēkus ar artilēriju no savas teritorijas, gan iesūtot pāri robežai savu bruņoto spēku karavīrus un tehniku. Pie tam Kremlis konsekventi noliedza šo iesaisti, sakot, ka pret Kijivas valdību Donbasā karojot vietējie iedzīvotāji. Bet, kad daži Krievijas karavīri krita gūstā, tika teikts, ka tie esot brīvprātīgie. Krievijas slēptā invāzija piespieda Ukrainas valdību pieņemt kompromisu tā sauktās Minskas vienošanos veidā, un līdz ar 2015. gada februāra otro pusi aktīvā karadarbības fāze noslēdzās, lielai daļai no Doneckas un Luhanskas apgabaliem, tai skaitā apgabalu galvaspilsētām, paliekot Krievijas kontrolē. Turpmākajos gados, kā par to teica paši ukraiņi, viņu valstī izdevās nosaitēt šo čūlojošo kara rētu savā miesā, turpināt attīstīties un pakāpeniski virzīties tuvāk mērķim, kādu bija definējusi 2013. gadā uzsāktā tā sauktā pašcieņas revolūcija, proti, iestājai Eiropas Savienībā. Šī virzīšanās, protams, nekad netika akceptēta Kremlī, kas arī noteica to, ka 2022. gada februārī Putina režīms uzsāka plaša mēroga konvencionālu karu. Sarunu par pagājušajiem 10 gadiem no Ukrainas viedokļa ar ukraiņu politologu un publicistu Dmitro Ļevus.