Dažādu konfesiju, virzienu baznīcu dažādība Sīrijā un Libānā. 1.daļa

Šīs dienas acīm

Pēdējā laikā Sīrija un Libāna atkal ir pasaules uzmanības centrā sakarā ar tur notiekošajām militāri politiskajām norisēm, un ar šīm norisēm diezgan ciešā sakarā un daudz informācijas pavīd arī par dažādām konfesijām, novirzieniem, kas šajās teritorijās ir plaši izplatīti un nosaka arī lielā mērā tur valdošo politisko klimatu. Raidījumā saruna par, iespējams, unikālo dažādu konfesiju, virzienu, baznīcu dažādību, kuras pastāv šajās senajās kristīgajās zemēs, pirmām kārtām Sīrijā un Libānā, kur tā daudzveidība ir vislielākā. Raidījuma viesis - Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docents Andris Priede. Tāda neredzēta daudzveidība! Abās šajās valstīs šobrīd jau dominējoši dažādi islāma virzieni un novirzieni. Bet tās ir divas Tuvo Austrumu valstis, kur arī kristietība ir visnotaļ saglabājusies. Raidījumā aplūkojam, mēģinām pat nedaudz kataloģizēt visu to kristīgās baznīcas virzienu daudzveidību, kas tur pastāv, kontekstā, protams, pieminot arī pārējās reliģijas, kas tur ir pārstāvētas. Tie ir Tuvie Austrumi, kur ir radušās samērā nelielā ģeogrāfiskajā areālā visas trīs tā sauktās ābramiskās reliģijas: pirmkārt, tas ir jūdaisms, kura rašanās vieta ir Palestīna, otrkārt, tā ir kristietība, arī burtiski turpat, tā vismaz varētu domāt, un mazliet, daži simti kilometru no turienes, ir arī islāma dzimtene. Ja mēs sākām skatīties vēsturiski. Tādā Latvijas populārā izpratnē mēs zinām, ka tātad no sākotnējās kristietības, kas mums šķiet vairāk vai mazāk tāds vienots monolīts, savā laikā, tas bija apmēram 11. gadsimts diezgan ilgstošā procesā un sarežģītā tas sadalījās divos lielos zaros, kur viens ir Rietumu, tas ir, Romas katoļu, otrs - Austrumu, kas ir grieķu pareizticīgais virziens. To jau liecina liturģijas valodas, kas tajā laikā tika lietotas, tātad Rietumos tā bija latīņu valoda, Austrumos tā bija grieķu valoda, tad vēl pagāja apmēram 500 gadi, un Rietumu baznīca sadalījās vēl divos savstarpēji sākotnēji ļoti nedraudzīgos virzienos, proti, izveidojās protestantiskās reformācijas rezultātā mūsu evaņģēliskās baznīcas un Eiropas dienvidos savukārt katoļi piedzīvoja katolisko reformu. Šī konfesionālā daudzveidība pārvērtās par īstu mozaīku, kur mēs tagad varam paņemt lupu un mēģināt katru atšifrēt un jautāt, vai tā ir autohtūnā (vietējā) vai varbūt nodarbojas, kā pareizticīgajiem patīk teikt, ar prozelītismu un izraut cilvēkus no viņu vēsturiskās kultūrvides. Tā daudzveidība mums Eiropā ir fantastiska, bet Tuvajos Austrumos tā ir vēl lielāka. Sarunas otrā daļa.