Rīgā skatāma Ziedonim veltīta izstāde «Perpendikulārā karote»

Kultūras rīts

Viens no Imanta Ziedoņa muzeja darbības virzieniem ir aktualizēt muzeja bagāto krājumu. Šai saistībā muzejs ik pa laikam ceļ gaismā dažādus krājuma priekšmetus un apspēlē tos mūsdienīgos kontekstos. Jaunākais veikums ir tikko vaļā vērtā izstāde "Perpendikulārā karote", kas apskatāma Rīgas kultūrvietā Sporta ielā 2. Izstādes centrā ir savulaik no Tadžikistānas atvesti suvenīri, kā arī Ziedoņa grāmata par Tadžikistānu, par ko mūsdienu mākslinieki izveidojuši laikmetīgu komentāru instalācijas veidolā.

Scenogrāfam Andrim Kaļiņinam mugurā strīpains halāts, patiešām ļoti līdzīgs tam, kas glabājas Ziedoņa muzeja krājumā un šobrīd īpaši izcelts izstādē. Tāpat kā no Tadžikistānas savulaik atvestā tibeteika un, protams, tadžiku īpašais simbols – perpendikulārā karote.

Izstādē priekšmetus redzam apspēlētus modes fotogrāfijās, kas ir pirmās, kas pievērš uzmanību, ienākot Sporta ielas kultūrvietā.

"Vispirms mēs ieraugām trīs skaistas modes fotogrāfijas, kurās modele Māra Sleja ir redzama ar muzeja eksponātiem. Viens no tiem ir perpendikulārā karote. Tā liek aizdomāties, vai mūsdienās vēl kaut kam ar roku ražotam un īpatnējam ir tikpat liela vērtība kā savulaik? Jo mūsdienās taču visu var nopirkt gatavu. Bet šāds unikāls rokdarbs gan Ziedonim likās ļoti īpašs, gan arī mums tas tāds šķiet," stāsta Andris Kaļiņins.

Fotogrāfijas vedina instalāciju papētīt vairāk un ielūkoties arī tās iekšpusē, kas ir gluži kā mazs namiņš, kura centrālais objekts ir Ziedoņa 1970. gados sarakstītā grāmata par Tadžikistānu – "Perpendikulārā karote", novietota grāmatai netipiskā vidē.

"Tas, ko mēs ieraugām durvīs, ir tāda neikdienišķa situācija, kas ledusskapis tiek izmantots kā grāmatu plaukts. Mūsu gadījumā tā ir metafora par to, ka šī grāmata uz kādu mirkli ir bijusi ielikta ledusskapja saldētavā, lai attiecīgā brīdī to izvilktu ārā. Tāpat kā mēs mēdzam pārbaudīt produktus, kādā stāvoklī tie ledusskapī ir, tāpat šajā gadījumā mēs pārbaudām grāmatu," skaidro scenogrāfs. "Un mēs aicinām uz šo grāmatu skatīties kritiski. Jo, lai arī tā ir grāmata par tautu draudzību Tadžikistānā, mūsdienās tie ģeopolitiskie konteksti ir daudz ko izmainījuši, attieksme nav viennozīmīga, un rodas daudzi jautājumi."

Izstādes veidotāji arī uzdevuši savus jautājumus, kas izlasāmi uz instalācijas sienām, un to darīt ir aicināts ikviens izstādes skatītājs, atstājot izstādē arī savus jautājumus.

"Es pats uzrakstīju jautājumu – vai, sēžot šķībi, protu runāt taisni?" atklāj Kaļiņins.

Modelei Mārai Slejai fotosesija, kurā jāapspēlē muzeja priekšmeti, bija jauna pieredze.

"Man bija ļoti interesanti strādāt ar šiem senajiem rīkiem, jo, piemēram, ar halātu – tur tā nemaz īpaši kustēties nedrīkstēja, jo tas ir vecs supereksponāts, ko var tikai ar cimdiem aiztikt, un, kā es tur drusku vairāk pakustējos, jau stilists bļāva – Māra, uzmanīgi! Tā kā sesija prasīja ļoti lielu pietāti, ļoti lielu cieņu. It kā kustība notika, kā jau modelim, bet tomēr, ļoti respektējot eksponātus, un tas ir daudz sarežģītāk nekā vienkāršā modes sesijā," stāsta Māra Sleja.

Grāmatu "Perpendikulārā karote" Ziedonis veidoja ciešā sadarbībā ar savu tuvu draugu, fotogrāfu Gunāru Janaiti, kurš šajā pavasarī devās mūžības ceļos. Vēlme pieminēt izcilo fotogrāfu, bija viens no iemesliem, kādēļ muzejs izvēlējās šobrīd dienas gaismā izcelt tieši šo grāmatu.

Neskatoties uz nodevām laikam, grāmatā ir arī daudz tā saukto Ziedoņa dziļurbumu, kas ir nemainīgi aktuāli arī mūsdienās.

"Ko es saskatu kā ļoti vērtīgu un Imantam Ziedonim ļoti raksturīgu, ka vienalga, kur viņš brauc – uz Tadžikistānu, Kurzemīti vai Latvijas lauku sētām, viņš vienmēr meklē to, kas ir lokālajai vietai raksturīgs. Un vēlas izcelt šīs vērtības. Kultūru visdziļākajā nozīmē," skaidro Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. "Viens no viņa iekšējiem uzdevumiem arī ir, ka viņš brauc uz Tadžikistānu meklēt potenciālās baltu saknes, saiknes ar seno Persiju. Bet perpendikulārās karotes meklējumi viņiem izvēršas par veselu piedzīvojumu."

Perpendikulārā karote ir galvenais suvenīrs, ko Ziedonis un Janaitis iecerējuši pārvest mājās no ceļojuma, bet iegūt šo karoti izrādās grūts uzdevums, viņi ilgi jāj ar ēzelīšiem no viena ciema uz otru, līdz beidzot gadās kāda atsaucīga saimniece.

"Tā saimniece maisa lielo putras katlu un beigās izņem to karoti ārā, nokrata un saka – lūdzu, jums dāvanā! Karote ir pilnīgi melna, piesūkusies taukiem un smaržo pēc aitu taukiem. Taču viņi ir tikuši pie perpendikulārās karotes, kas ir unikāla, jo tai nav kātiņš pa vidu, bet sāniņā, un tas ir kaut kas, kas ir tieši viņiem raksturīgais," stāsta Šmite. "Šādu piemēru grāmatā ir ļoti daudz. Un tas mudina skatīties uz to, kas savukārt mums ir tas vērtīgais, tas unikālais."

Ar izstādi "Perpendikulārā karote" muzejs turpina iepazīstināt ar savu krājumu, tā priekšmetus aktualizējot mūsdienīgos kontekstos. Ap Ziedoni šādu priekšmetu bija ļoti daudz, un viņš pats tos dēvēja par fragmentiem, kas palīdz dzīvot.

Imants Ziedonis: "Daudz sadāvinātu lietu. Tāpēc šī pasaule, kurā es dzīvoju, ir tāda stipri eklektiska, sastellēta no tādiem fragmentiem. Bet tie ir tie fragmenti, kas te mūs uztur un palīdz mums dzīvot."

Jaunākā izstāde, kas izceļ Ziedoņa muzeja krājuma priekšmetus, apskatāma Rīgas kultūrvietā Sporta ielā 2.